Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš
Шрифт:
Интервал:
Закладка:
Vai esat kādreiz dzirdējuši zirga kliedzienu? Vai viņš nesmejas, bet tikai kliedz? Un es nekad negribētu to dzirdēt. Bija bail pat domāt par to, kas notika ar vīrieti apstarošanas telpā.
Mēs saspiedāmies kopā, un kalpone bija man virsū, un Ilsana bija zem manis. Tiklīdz mēs pārstājām kratīties, Niss nekavējoties nokāpa no manis un jautāja:
— Nyera Amira, vai tu esi dzīvs?
"Es domāju, ka jā…" es savukārt nomurmināju, aizripojot ar mums piesprausto Ilsānu. -Kur ir kaķēns? Ziedu? Kitija Kitija! — es saucu, pārliecinoties, ka mans krūtis ir tukšs.
— Kam tās ir asinis? — Nīza jautāja, un es paliku auksta, skatīdamies savā kleitā.
"Tas nav mans… Šķiet…" viņa nomurmināja, joprojām šokēta pēc pārvadājuma avārijas.
Man trīcēja rokas un kājas, sirds dauzījās kā traka. Sasitušās vietas sāpēja, bet šķita, ka nejutu nopietnus bojājumus.
"Es salauzu lūpu," Ilsana sūdzējās, viss viņas zods bija asinīs. — Nis, tu saspiedi manu kāju! Izkāpiet! — viņa savieboties prasīja un izņēma no kabatas kabatlakatiņu.
Kādu minūti, kamēr atjēgāmies, nekas nenotika, un tad ārā kaut kas mainījās. Atskanēja rūciens. Kaut kāds slīpēšanas troksnis. Bija dzirdamas kautiņa skaņas.
— Tur kāds cīnās! — izteicu domu, kas man ienāca prātā.
Bija arī tā, it kā dzīvnieki rūktu. Bet ne suņi, bet kaut kas lielāks. Un šīs skaņas man pārņēma māņticīgu vēsumu.
— Kas tas ir? — jautāju, skatoties uz meitenēm pa vienai.
"Es nezinu," Nīsara atbildēja, no kaut kurienes izrāvusi pieklājīga izmēra dunci.
Kad kariete nokrita, mēs atradāmies durvju pusē, un zvaigznēm nokaisītas debesis ieskatījās pretējā pusē izsisto logā. Turklāt viens stūris bija nopietni bojāts, un pa lielu spraugu varēja redzēt mirgošanu ārpusē.
Es piegāju tuvāk un paskatījos ārā, ko uzreiz nožēloju. Briesmonis ielidoja tieši mūsu redzeslokā, ko jūs pat neredzētu murgos!
Un nē, bailēm nav lielas acis. Jo dūšīgs muļķis ar lauvas ķermeni, neglīto sikspārņa purnu — nu, tāda īpaši briesmīga šķirne, atstāja neizdzēšamu iespaidu uz psihi. Un pāri visam šim ģenētisko pagriezienu rezultātam uz gaišo zvaigžņoto debesu fona šūpojās milzīga skorpiona aste!
Juzdams, ka skatos uz viņu, briesmonis lēnām, it kā ņirgājoties, devās uz karieti…
Es snovoju kā traks, bēgu no lavīnas, un tad aiz bailēm zaudēju spēju runāt un kustēties. Sastindzis, viņa skatījās uz tuvojošos nāvi un nevarēja atturēties.
Kāds tuvumā draudīgi gaudoja, šņāca un tad pēkšņi ar zobiem satvēra manu pirkstu! Pēkšņas asas sāpes atjaunoja spēju kustēties, un es atkāpos no bedres, cik ātri vien varēju.
Brīdis!
Mans metiena impulss bija tik spēcīgs, ka, samīdījis abas Ilzānes kājas, es viņu ietriecos karietes jumtā. Un, nespēdami pretoties, mēs abi noslīdām uz nosacītās grīdas. Tajā pašā laikā es atrados klēpī savam līdzzinātājam. Nesapratu, kad un kā mēs ieķērām Nisu, bet istabene arī nokrita viņai blakus, notriekta.
Brīdis!
Nis pieceļas un izliek sev priekšā no nekurienes radušos dunci, kura asmens ir dīvainā blāvi baltā krāsā. Ilsana mētājas un lamājas, cenšoties izkļūt no manas apakšas.
Brīdis!
Briesmīgs sitiens no spīļotas ķepas, un karietes dibens saplīst šķembās!
— A-a-a-a-a-a! — mēs unisonā kliedzam.
— Es-i-i-a-a-a-a! — puķu kaķēns tonī iesaucas, bet nepakustas no savas vietas.
Tā kažoks stāv uz sāniem, piešķirot tai sfērisku formu. Caur to izdur daudzas adatas, padarot to līdzīgu kaktusam. Neliela smieklīga barjera starp mums un pazemes briesmoni, kuru ieraugot man acīs sariesās asaras…
Brīdis!
Būtne ar strauju rāvienu metās man pretī. Niisara kliedz. Kaķene vairs neņaud, bet gaudo kā mazs vilks.
Milzu nagi zib tieši jūsu sejas priekšā… Un tad nezināms spēks kaut kur aizvelk briesmoni.
Finbar!
Tas bija Finbārs Frosts, kurš satvēra aizaugušo mantikoru zem sava indīgās astes gala un pievilka sevi pie sevis. Un tad šķiet, ka viss notiek palēninājumā…
Briesmona aste bija tik resna, ka dralorda pirksti tai nevarēja ietilpināt, taču viņš kaut kā brīnumainā kārtā, velkot sev pretī greidera izmēra mašīnu, veikli izvairījās no sejas priekšā klabošiem zobiem un iegrūda īsu zobenu radījumam. kakls. Un atkal un atkal!
Ātras, pārliecinošas kustības. Varbūt pat mehāniskās. Viņš vienkārši darīja savu darbu, netraucējot emocijām.
Sausa pļāpāšana izlauzās cauri nakts samtam, un es uzreiz nesapratu, ka tas ir kliedzošs mirstošs briesmonis. No daudzām brūcēm viņa rīklē izplūda melns šķidrums. Aste ar nogriezto dzeloni sita zemi, izmētājot mazus akmeņus.
Niisara bija man blakus, viņa kaut ko kliedza, un virs mūsu galvām pazibēja sudraba zvaigzne, kas lidinājās augstu gaisā kā uzliesmojums. Savā bālajā gaismā pretīgais briesmonis izskatījās vēl pretīgāks, un tam apkārt tumšos pauguros pacēlās tie paši mirušie līķi. Viens tuvumā. Vēl viens no attāluma, un vairāki gulēja gar pamanāmu vagu, ko veidoja kariete, kas bija zaudējusi kontroli.
Trīs četri. Seši! Astoņi! Un tie ir tikai tie, kas atradās redzeslokā, bet cik to bija kopā?
Ja Finbar nebūtu ieradies laicīgi, viņi mūs viegli saplosītu gabalos!
Lēnām pagriezos un paskatījos uz karieti, bet neredzēju tuvumā ne zirgus, ne kučieri. Varbūt briesmoņu uzmanību novērsa viņu upuris, un tāpēc viņi uzreiz par mums neinteresējās? Šī doma man saslima. Es aizvēru acis, mēģinot tikt galā ar pieaugošo troksni ausīs un vieglprātību, un sastingu. Finbārs uzreiz parādījās viņai blakus un aplika roku ap viņas pleciem.
— Amira, kā tev iet? Vai tas ir droši?
Pagriezis mani pret sevi, viņš sāka pētīt un pat just.
Es instinktīvi satvēru viņa rokas
– Šķiet, ka neskarts… Un tu? — nodomāju pajautāt.
Pēc cīņas ar tik daudziem dūšīgiem monstriem maz ticams, ka tas paliks neskarts. Pēkšņi nobijusies arī es sāku viņu pētīt. Viņa pārvilka rokas pār pleciem, cenšoties paskatīties sev aiz muguras. Draklords bija ārkārtīgi saspringts. Visi muskuļi ir kā akmens…
"Man viss ir kārtībā," viņš mani mierināja un tad vainīgi sacīja: "Piedod, es gandrīz kavējos!" Vēl tikai nedaudz un…
— Nē, tu esi laikā! — Es steidzos viņu nomierināt. — K-k-kas
