Категории
Самые читаемые

Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

Читать онлайн Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

Шрифт:

-
+

Интервал:

-
+

Закладка:

Сделать
1 ... 77 78 79 80 81 82 83 84 85 ... 102
Перейти на страницу:
Nirfu radītās būtnes vārdos lika apstāties.

— Runājiet ātri!

— Viņa to izdarīja! Nirfeatka, kurai nez kāpēc atļāvi atrasties savā mājā. Amira ir stulba. Man bija viņas žēl. Viņa ticēja, lai gan ne tik ļoti kā iepriekš. Ilsana viņu ir samulsinājusi un apmānījusi! Izlikās par tevi. Viņa… Viņa ir dīvaina. Ne kā cilvēkiem, bet ne kā citām nirfām. Viņa ir bezķermenisks gars, kuram nepieciešams ķermenis, lai pastāvētu. Cilvēks, putns vai dzīvnieks. Bet ne kā manējais. Tas nav iespējams.

Es zināju, ka tādi gari pastāv, un nirfi iepludina tos dažādos monstros. Bet šī ir pirmā reize, kad dzirdu, ka viņi paši maina ķermeni.

— Bet tā nenotiek!

— Es to redzēju savām acīm. Gars izlidoja no Ilsanas, un viņa nokrita beigta! Tad viņam bija apsargs, un tad viņš kļuva par tavu izskatu! Gribēju brīdināt Amiru, bet radījums mani pamanīja un izmeta pa logu taisni bezdibenī! Es gandrīz nomiru, brīnumainā kārtā varēju saņemties un tikt ārā, man bija grūtības atrast ceļu uz pili, bet Amiras vairs nebija! Draklord, lūdzu, izglāb viņu! Viņa ir laba, viņai jāizdzīvo!

Es, ne mirkli nevilcinoties, izlecu no pils un tiku nogādāts taisnā ceļā uz Šarotu — uz labi zināmo aptieku. Iebrucis viesistabā, atradu šādu attēlu: Severs sēdēja uz dīvāna ar pārsietu galvu, bet netālu rosījās farmaceita Karifa mazmeita Kirjana.

Ieraudzījis mani, sekretārs nobālēja, kļuva sarkans, tad pielēca un, apsedzot meiteni ar krūtīm, izpļāpājās:

— Kirjanai ar to nav nekāda sakara! Tas viss esmu es! Sodi mani, dralord!

Es tikai pamirkšķināju.

— Ziemeļi! — iesaucās meitene, ne mazāk pārsteigta kā es.

— Tsits! "Mana sekretāre pēkšņi uzkliedza viņai ar autoritāti un turpināja: "Draklord, es to vairs nevaru izturēt!" Vērot, kā jūs spīdzināt Ēnu, ir nepanesami! Tāpēc es palīdzēju viņai aizbēgt! Un es jums neteikšu, kur viņa devās, lai arī kā jūs mēģinātu! Un Kirjana arī neko nezina!

Puisis tik ļoti nobijās no mana izskata, ka runāja pilnīgas muļķības. Es novērsos un klusībā nolamājos ar visnetīrākajiem vārdiem, kādu vien atcerējos.

— North, es ciemojos ar Reginhardu, tad Eirenu. Es atgriezos pirms pusstundas un redzēju pogromu Ēnu kamerās. Es runāju ar viņas kaķēnu un te es esmu. Pastāsti man, vai viņa aizgāja kopā ar Ilsanu? Ja tā, tad Amirai draud briesmas, viņas draugs ir nirfs!

— Tu saki patiesību? — Ziemeļs piesardzīgi jautāja, kura sejā līdz ar atvieglojumu atspīdēja cerība.

— Ziemeļi, protams! — es iekliedzos. "Man jāglābj sava ēna." Pastāsti man, kur viņa ir? Tūlīt!

Kirjana uzstājās:

— Draklord, notika kaut kas dīvains. Kad pie manis ieradās nyera Sever, nyera Shadow un nyera Ilsana, viņi man apliecināja, ka pilī ir nodevējs. Viņi lūdza palīdzību. Amira gribēja paslēpties manas vecmāmiņas Kafizas būdā, līdz tu atgriezīsies, bet viņai vajadzēja atbrīvoties no sargiem. Lai viss izskatītos ticami, Ilsana apdullināja Severu. Likās, ka viņa baidās, ka viņš mainīs savas domas par palīdzību mums.

Es pakratīju galvu, saprotot, cik viegli Nirfeat visus ir apmānījis. Bet mēs to sapratīsim vēlāk; tagad ir svarīgāk atrast Ēnu pēc iespējas ātrāk.

— Kāpēc Amira izvēlējās Kafizas būdu?

"Viņa jau tur ir bijusi." Šī vieta ir nomaļa, un maz ticams, ka kāds varētu viņu tur meklēt. Es viņai iedevu Tisku, savas vecmāmiņas bulli, un tas arī viss.

Man bija kaut kāda cerība, ka viss būs kārtībā. Es sameklēšu Amiru un noskaidrosim šo pārpratumu. Protams, pēc apsarga un kaķenes stāstītā es iedomājos, ko Ēna par mani domā. Pat ja man nebija ne jausmas, ka Nirfeat varētu iemantot citus cilvēkus, tad Amira, visticamāk, šai idejai bez ierunām ticēja. Es nevarēju tam noticēt.

No apziņas, ka šis Nirfeat rāpulis uzdrošinājās izlikties par mani, iejaucās mūsu jūtās ar Ēnu, mani atkal piepildīja taisnīgas dusmas.

"Vai Ilsana ir ar viņu?" — uzdeva jautājumu, kas mani šobrīd satrauc visvairāk.

Ja nirpheat ir tuvumā, man tas vienreiz un uz visiem laikiem ir jāiznīcina.

Kirjana paskatījās uz Severu un nedroši atbildēja:

— Acīmredzot nē. Viņa grasījās novērst apsargu uzmanību, bet vispirms lūdza aiziet uz tualeti… — Meitene apklusa un sarauca pieri, atsaucot atmiņā notikumu ķēdi. "Mans draklord, es viņu izlaidu, bet… es vispār neatceros, kas toreiz notika!" Es nezinu, kur pazuda visas atmiņas pēc šī brīža. Es… es neatceros, kā Nyera Amira aizgāja… — meitene apmulsusi paskatījās uz mani.

— Skaidrs. Nirfeat ir ietekmējis jūsu prātu. Viņa kaut ko ieteica.

— Laikam nezinu. Es atkal sevi apzinājos, kad viņu vairs nebija, un uzreiz paņēmu ziemeļus. Es vienkārši nešaubījos, ka viss ir noticis kā parasti, un tikai tagad es sapratu, ka man ir atmiņas zudums…

Kirjana un it īpaši Severs, kurš bija bezsamaņā un neredzēja bēgļus, vairs nevarēja man palīdzēt. Bet man nebija šaubu, ka abi runā patiesību.

— Kur ir Kafizas būda?

— Dienvidu nogāzē. Ceļš ved uz turieni, tieši gar mūsu ielu. Augstāk daudz vijas, bet tomēr ved tur, kur vajag. Citu māju tur nav. No augšas jums būs labāks skats.

— Es saprotu. Paldies.

Ātri atradu vajadzīgo būdu augstkalnu ielejā, turpat pie pavadas ganījās manāms bullis. Mana ēna faktiski nonāca ārstniecības augu mājā, tāpat kā ierobežojuma atslēga. Sākumā priecājos, ka esmu tos atradusi, bet Amira no manis šausmīgi baidījās. Viņas bailes apskaloja viņu skābos viļņos un iedzina viņu apjukumā.

Bailes, naids, aizvainojums, sāpes…

Es to visu jutu tik asi, ka kļuva slikti, un es izdarīju vienīgo, kas ienāca prātā — mēģināju viņu noskūpstīt. Es cerēju, ka mūsu saikne liks viņai atcerēties brīnišķīgos mirkļus, ko pavadījām kopā, taču tas nedarbojās.

Viņa kliedza, piedraudēja man ar savu zobenu, negribēja neko klausīties un tad pazuda pavisam…

— Nē! Nē, beidz! — es iekliedzos, zaudējot slavēto paškontroli. — Atgriezies!

Iekšā plosījās sals, un es ļāvu pūķim pārņemt varu. No būdas nepalika neviens akmens, un es sadedzināju to, kas bija palicis pāri. Vienīgais, kas mani apturēja, bija pelēkā vērša izbiedētā rēkšana un bailes nevainīgā zvēra acīs.

Es pacēlos debesīs, cik vien augstu spēju, un apņēmos atrast un iznīcināt ikvienu,

1 ... 77 78 79 80 81 82 83 84 85 ... 102
Перейти на страницу:
Тут вы можете бесплатно читать книгу Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš.
Комментарии