Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš
Шрифт:
Интервал:
Закладка:
— Amira, nedari tā! — līdzzinātājs mēģināja vēlreiz, izraisot manī pēkšņa aizkaitinājuma vilni.
Man pēkšņi likās, ka viņa nemaz neuztraucas, ka es nokritīšu un nomiršu. Drīzāk viņa iebilda pret mūsu tuvināšanos ar Finbar Frost.
— Kitija! — es atbildes vietā iesaucos un skrēju uz karietes avārijas vietu.
Šajā haosā visi bija tik nervozi, ka pavisam aizmirsa par citu pasažieri, taču viņš varēja būt nopietni ievainots.
Manu acu priekšā parādījās bilde, kur mazs kaķītis jeb kaktuss, draudīgi birstīdamies ar savām adatām, mēģināja briesmoni no manis padzīt. Man bija šausmīgs kauns, ka tik ilgi par viņu aizmirsu. Pat galva griezās no vainas sajūtas un bailēm atklāt saplēsto ķermeni…
— Zieds! Kitija Kitija Kitija! Cvetoslavs! — izmisīgi izmetot karietes atlūzas, saucu un meklēju drosmīgo kaķēnu.
Vismaz mazais blēdis varētu izvairīties! Ja vien viņš varētu kaut kur paslēpties!
Kāds uzlika roku man uz pleca.
— Nevajag, Amira. Viņa šeit nav!
Es iztaisnojos un ar sašutumu skatījos uz dralordu, bet tad Niisara man uzsauca:
— Nyera Amira, man ir kaķēns! — Kalpone norādīja uz savu krūti.
Nisa, kura pirmajā tikšanās reizē bija tik neuzticīga manam mīlulim, pārdomāja par viņu un pat rūpējās par viņu? Es atviegloti izdvesu, nometot pie kājām vēl vienu koka gabalu.
— Paldies! Pieskati viņu, lūdzu! — Es jautāju un piebildu: “Pabaro mani labi.” Dodiet viņam visu, ko viņš vēlas, viņš to ir pelnījis.
— Tiks darīts! — apsolīja kalpone, kuru vilkam jau bija pieķēris Bers Kūlstouns.
Sarkums, kas uzliesmoja ziemeļnieces bālajā ādā, bija pamanāms pat nenoteiktajā sudraba zvaigznes gaismā. Kāds karavīrs parūpējās par Ilsanu, un viņa neapmierināti sasmīnēja un sūdzējās par sasitušo kāju.
Līdzzinātāja uzvedība mani satracināja arvien vairāk. Viņa uzvedās kā kaprīza princese, nevis vakardienas ieslodzītais, kas notiesāts uz nāvi. Kas ir mainījies?
Draklords novērsa viņas uzmanību no sliktām domām par savu draugu.
"Vai esmu pelnījis visu, ko vēlos pēc paveiktā?"
Intīmais tonis, kurā tika uzdots jautājums, manā ķermenī radīja patīkamu zosādu.
Vai Draklords ar mani flirtē? Oho!
Man bija grūtības tikt galā ar hormoniem, es noliecu galvu uz sāniem un, pacēlusi skatienu uz vīrieti, sacīju:
“Kāds gandrīz nokavēja, tāpēc pat nezinu…” Pamanot, kā dralordam sagriežas zobi, steidzos piebilst: “Bet… Varbūt, ja mans uztraukums tiks adekvāti kompensēts, es mīkstināšu un piepildīšu kādu no viņa vēlmes." Bet tikai mazais,” uzreiz ierobežoju vīrieša izvēli.
Galu galā Finbārs noteikti bija pelnījis skūpstu. Kā es…
20. nodaļa. Dragon Progenitor redz, es cenšos!
Es nevarēju iedomāties, kā būtu lidot uz pūķa, bet būtu vienkārši muļķīgi palaist garām šādu iespēju. Būs ko atcerēties, kad atgriezīšos uz Zemes.
Šī doma man pēkšņi kļuva skumji. Lai cik nežēlīga būtu Reaches pasaule, man tā pietrūks…
— Vai tu lidoji? — ieteicās dralords.
— Lidosim! “Es pamāju ar galvu, un mana sirds uzreiz sāka sisties straujāk.
Es baidījos, ka Finbar sāks deformēties, kā šausmu filmā. Drēbes plīstu, ķermenis nedabiski izlocītu… Bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Draklords mani vienkārši pacēla un priecīgi pasmaidīja. Man pazuda elpa no pēkšņās kustības augšup. Tas bija tā, it kā es braucu ar ātrgaitas liftu!
Vienreiz! Un es paceļos virs zemes, sēžot uz pūķa muguras tieši ieplakā starp divām pūķa cekula plāksnēm, it kā īpaši paredzēta šiem nolūkiem.
– Čau! Kā tas ir? Un kur…
Mana ziņkāre nebija apmierināta. Es nesapratu procesu. Man pēkšņi sagribējās uzzīmēt šo mirkli — meiteni, kas jāj uz milzu fantāzijas ķirzakas. Un nākamajā mirklī es pilnībā aizmirsu par visu, jo pūķis izpleta spārnus un lidoja taisni zvaigžņotajās debesīs.
Žēl, ka bija pārāk tumšs, lai visu kārtīgi redzētu no augšas. Kirfaronā pilsētu apgaismojums nav tik blīvs kā uz Zemes, un tāpēc efekts bija pilnīgi atšķirīgs.
Lidojot pāri Šarotei, es redzēju atsevišķas gaismas māju logos un maģiskas laternas uz ielām. Virs meža pamanīju vieglu mākoņiem līdzīgu dūmaku un spēcīgu kalnu aprises, kuru baltās virsotnes izcēlās uz naksnīgo debesu fona.
Bet cik tie ir milzīgi! Uz Zemes nav citu tādu kā viņi.
Pūķis uztaisīja pirueti, pagriežoties pret pili, un man aizrāvās elpa. Un tad pēkšņi likās, ka tālumā redzu kaut kādas ēnas. Mantikoru baisās sejas man šķita tieši gaisā…
"Finbar, varbūt ir labāk, ja mēs lidojam dienas laikā, pretējā gadījumā es aizmirsu, ka tumsā neredzu labi," es jautāju, tik tikko slēpdams paniku, kas sākās.
Es nezinu, vai pūķis mani dzirdēja. Droši vien jā, jo viņš uzreiz metās uz pils pusi un, apmetot loku, piezemējās pagalmā. Un atkal viss atkārtojās, izņemot to, ka tagad tas nebija kāpums, bet gan kritums — tieši Kirfarongas vissvarīgākā cilvēka rokās.
Mēs ilgi skatījāmies viens otram acīs, un tomēr viņš mani nolika zemē. Es uzminēju, ko viņam maksāja viņa ārējais miers. Un tas viss ir manis dēļ? Mana sirds pārsita pukstēt, iedomājoties, ka kāds tik cītīgi sargā manas jūtas.
— Vai mēs varam to atkārtot rīt, tikai dienasgaismā? — smaidot jautāju.
Es nedalījos ar viņu savās paniskās domās par redzētajiem monstriem.
— Kad vien vēlies, Ēna. Vienkārši pajautā,” Finbārs man kaut kā pieticīgi atbildēja.
"Tad varbūt tieši no rīta?" Pēc brokastīm. Ja vien, protams, neesat brīvs? — Es nestāvēju uz ceremoniju.
— Labi. Kad esat gatavs, atsūtiet vienu no kalpiem pēc manis.
Sadevušies rokās gājām līdz pils ieejai.
— Finbar, kad mēs lidojām, tu mani dzirdēji, vai ne? Es nezināju, vai jūs sapratāt manu runu pūķa formā?
— Protams, es saprotu! — Draklords pasmaidīja. "Un, ja rituāls būtu pabeigts, jūs arī mani saprastu un dzirdētu Frostu." Viņš vienkārši vēlas ar tevi parunāt.
— Un Frosts… Kur viņš tagad ir? — Es uzdevu jautājumu, kas man nez kāpēc šķita intīms.
– Šeit. “Vīrietis iesita sev ar dūri pa krūtīm. Un, redzot pārpratumu manās acīs, viņš piebilda: "Tu pats visu sapratīsi ar laiku."
Draklords