Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš
Шрифт:
Интервал:
Закладка:
Pirms kaķēns paguva atbildēt, pie durvīm atkal pieklauvēja.
— Labrīt, Amira! Kā tu gulēji? — jautāja dralords, kuram bija apnicis gaidīt mani un viņš nolēma apciemot.
— Labi, Finbar! Es, godīgi sakot, negulēju pārāk labi. Tu vakar tik pēkšņi aizgāji… Es uztraucos par Nysu.
— Atvainojiet. Pēc tava stāsta es sapratu, kas tieši ar viņu notika. Nebija iespējams vilcināties, un turklāt Kenrigam bija vajadzīga mana palīdzība, lai ar pūķa maģijas palīdzību noturētu Niisaru šajā pasaulē.
Es jutos karsti. Nys gandrīz nomira mana lūguma dēļ, un es jutos atbildīgs. Mana balss trīcēja no novēlotām šausmām.
— Finbar, es… es nebiju iedomājusies sekas… Kā ar Nisu? Par ko viņa domāja? Kam, ja ne viņai, tādas lietas būtu jāsaprot?
— Viņa vēl ir jauna un nepieredzējusi. Pārvērtēju sevi.
"Es ceru, ka tagad ar viņu viss būs kārtībā?" — ar cerību jautāju
— Niisara ir ārpus briesmām. Kenrigs viņu iegremdēja dziedinošā miegā, un Bērs dežurēja netālu, pat pametot visas savas lietas. No rīta es viņu atradu guļam pie viņas gultas, vai varat iedomāties? Jums vajadzēja redzēt, cik samulsis slepkava bija, kad es viņu pieķēru.
Draklords atbruņojoši pasmaidīja, un es pasmaidīju pretī. Godīgi sakot, man bija grūti iedomāties Beru Kūlstounu kā apmulsušu. Pārāk nepiemērota emocija tāda izskata vīrietim.
— Tas ir jauki. Ceru, ka viņiem tomēr izdosies.
"Es arī tā ceru," draklords man piekrita un ieteica: "Ejam?"
— Ak! Mani mati vēl nav izžuvuši…” es neizpratnē teicu.
Finbārs tikai pasmaidīja un kaut ko čukstēja. Silta gaisa straume plūda cauri telpai, maigi noglāstīja manu pakausi, un es pārsteigts atklāju, ka problēma ir atrisināta.
Oho! Šī ir īsta maģija! Cik ērti!
— Paldies! Jūs vienkārši esat burvis! — no sirds pateicos un ieskrēju guļamistabā.
Es ielecu ģērbtuvē un uzvilku ādas jaku. Viņa uzvilka zābakus līdz ceļiem. Viņa ātri sapinusi savu vaļīgo bizi un prātojusi, vai uzvilkt cepuri, taču atcerējās, ka pat vakar vakarā nemaz nebija auksti, un nepaņēma.
Kritiski apskatījusi sevi spogulī, biju apmierināta. Mans izskats bija diezgan piemērots pūķa jātniekam.
— Tu izskaties labi! — pamanīja Cvetiks, kurš bija paslēpies ģērbtuvē no brīža, kad dralords ienāca viesistabā.
— Paldies! — Noglāstīju kaķēnu. — Neesiet garlaicīgi un uzvedieties labi. Un… Puķe, esi uzmanīgs, labi?
Šajā brīdī mēs šķīrāmies, un es, atgriežoties viesistabā, paziņoju:
— Esmu gatavs!
Vīrieša apbrīnojošais skatiens kļuva par manu balvu. Šķita, ka viņam patika arī mans tērps. Un es domāju, ka šeit ir uzskaitītas tikai kleitas.
Kad kopā izgājām gaitenī, es atklāju, ka sargi stāv ne tikai pie manām, bet arī pie Ilsanas kambarēm.
— Finbar, vai kaut kas notika? — Es biju piesardzīgs.
— Jā. Vakar jūsu karietei uzbruka briesmoņi, tad viens no spēcīgākajiem k'ha-ter atradās uz nāves sliekšņa. "Es pavēlēju pastiprināt drošības pasākumus pilī," dralords atbildēja ne bez ironijas.
Bet man nez kāpēc šķita, ka šeit ir pavisam cita lieta, un atkal man radās sirdsapziņas sāpes. Manis dēļ mums uzbruka, un es neatradu laiku, lai morāli atbalstītu savu draugu…
LABI. Es iegriezīšos pie Ilsanas, tiklīdz atgriezīšos. Paēdīsim pusdienas kopā. Vai arī paēdīsim vakariņas. Redzēsim, kā būs…
Tā nomierinājis savu sirdsapziņu, es sekoju draklordam. Uzkāpuši vairākas kāpnes, nonācām tieši uz pils mūra, no kurienes pavērās galvu reibinošs skats uz kalniem un Šarotu zemienē. Šeit bija aprīkota arī īpaša platforma, pietiekami ietilpīga, lai no tās varētu pacelties īsts pūķis.
— Vai tu esi gatavs? — jautāja Finbārs.
— Jā. “Es pamāju ar galvu, sajūtot gaidu saviļņojumu, un tieši tajā brīdī es atrados vīrieša rokās. — Ak!
Mana sirds pukstēja straujāk, kad mūsu skatieni sastapās. Draklords paskatījās lejup no augšas, un viņa seja bija tik tuvu, ka zosāda noskrēja pa ādu. Es izmisīgi vēlējos pastiept roku un nobraukt ar roku gar viņa rugājiem klāto vaigu, lai sasniegtu viņa lūpas…
Viņa savaldījās, skatoties uz mazajām krunciņām acu kaktiņos, zem tām gulēja ēnas. Vīrietis izskatījās noguris. Varbūt viņš pat nav gulējis visu nakti? Un es redzēju arī apslāpētu kaislību aptumšotajos zīlītes. Varu derēt, ka viens neuzmanīgs mājiens mēģinājumā viņu noskūpstīt, un viņš mani noliks tepat uz akmens platformas…
Es nezinu, no kurienes manā galvā radās šīs domas, bet kaut kādu iemeslu dēļ tās mani nebiedēja. Gluži pretēji, vēdera lejasdaļā izveidojās slepens sasprindzinājums, un es nopietni domāju, vai to provocēt? Ilgu brīdi viņa apturēja sapni par kaislīgu skūpstu, bet neatdeva to pat ar skropstu plīvošanu. Un nākamajā mirklī viņa atkal noelsās, atrodoties pūķa mugurā.
Man daudz vairāk patika lidot dienasgaismā. Majestātiski izpletis spārnus, pūķis pacēlās virs galvaspilsētas, tad pagriezās pret kalniem. Bet es izbaudīju ne tikai skatus, bet arī apbrīnoju saulē mirdzošās slīpētās zvīņas. Negaidīti viņa izrādījās sniegbalta. Bet ķemme un citas tapas un spīles iepriecināja ar cēlu safīru dziļi zilo nokrāsu. Apbrīnojama kombinācija!
"Es nedomāju, ka tu esi balts." Tas ir negaidīti un ļoti skaisti. Es gribu tevi uzzīmēt. Vai var?
Pūķis, kā jau gaidīts, nereaģēja, bet pēkšņi gludi pagriezās un sāka lejā. Mēs piezemējāmies tieši Šarotas galvenās iepirkšanās ielas vidū, aizbaidot garāmgājējus. Viņi steidzīgi atbrīvoja vietu nolaišanās vietai, taču tālu netika. Ieraugot mūs pirmo reizi kopā, viņi smaidīja un priecājās, sacenšoties viens ar otru, saucot vēlējumus un sveicienus:
— Ilgu mūžu, draklord!
— Slava pūķim un ēnai!
— Beidzot viņš viņu atrada! Lai slavēts Pūķa ciltstēvs!
Sievietes mūs svētīja un raudāja no laimes. Finbāru sauca par glābēju. Vīri nometās ceļos un zvērēja uzticību kapam. Man šķita, ka atrodos vēsturiskas filmas uzņemšanas laukumā, un tajā pašā laikā visā notiekošajā nebija pilnīgi nekādu nepatiesību. Cilvēki to neteica aiz bailēm, viņi bija patiesi! Tiešām mīlēja savu dralordu!
— Finbārs Frosts ir atradis savu Ēnu. Izplatiet šo ziņu visā Kirfarongā! — Finbārs viņus sodīja un plati pasmaidīja.
Nelaižot mani vaļā, viņš paskatījās apkārt un iegāja tuvākajā veikalā.
— Sveiki! — viņš mani pārliecināti sveicināja
